Marija gaidīja pensiju kā atvaļinājumu. Un, lūk, beidzot pienāca laimīgā diena. Sieviete klāja svētku galdu, atvadījās no kolēģiem un aizgāja, bet viss neizvērtās tik skaisti
Priekšā viņu gaidīja bezrūpīga dzīve ar iespēju gulēt un atpūsties, cik vien sirds kāro. Nekādu pārbaužu, priekšniecības neapmierinātības un kolēģu zobgalību. Savu nākotnes laika pavadīšanu Marija bija izplānojusi jau pirms gada: gulēt līdz deviņiem no rīta, nesteidzīgi brokastot, pēc tam pastaigāties un darboties mājās. Tad pēc plāna sekoja garšīga launaga maltīte, hobijs vai tikšanās ar draudzenēm. Dienu noslēdza vieglas vakariņas un romantiska melodrāma.
Atšķirībā no lielākās daļas pensionāru, finansiālajām problēmām nebija jātraucē sievieti. Papildus pensijai viņai bija arī uzkrājumi, kuros Marija pēdējo desmit gadu laikā bija ieguldījusi daudz. Bērni jau sen bija pieauguši, dzīvoja patstāvīgu dzīvi un nelūdza finansiālu atbalstu, turklāt Marija jau sen un skaidri bija paziņojusi, ka finansiāli viņus atbalstīt negrasās:
– Es apmaksāju universitāti un koledžu, palīdzēju iegādāties dzīvokļus. Tālāk ejiet paši. Es vienmēr būšu priecīga jūs redzēt, pat paēdināšu ar to, kas būs ledusskapī, bet uz vairāk neceriet.
Bērni visu saprata un nekad nelūdza mātei. Nu labi, reizēm aizņēmās, bet vienmēr precīzi atmaksāja visu summu noteiktajā dienā.
Nedaudz mulsināja znots: vīrietis nespēja pieņemt, ka Marijas iekrājumi nepieder visai ģimenei.
– Kaut kā tas nav pareizi, – viņš kādu laiku teica sievai, – kāpēc tev mātei jāatdod? Viņai jau neko daudz nevajag, bet mums ar tevi vajag gan mēbeles mainīt, gan mašīnu nopirkt.
– Un kāpēc mammas ietaupījumi būtu jāpatur mums? Viņa to pati nopelnīja, tātad arī tērēs pēc saviem ieskatiem.
– Nu bet vienalga. Mūsu ģimenē pieņemts dalīties.
– Tavi vecāki gan īpaši nedalās?
– Tāpēc ka viņiem nav liekas iespējas.
Un tā bija patiesība: Dāvis nebija no turīgas ģimenes. Lai gan tas ne vienmēr izdevās: zēniem apģērbs un apavi plīsa neticami ātri. Viņas šaubas apstiprinājās uzreiz pēc kāzām, kad viņa vīram nopirka greznu ziemas jaku. Šis mētelītis kalpoja jau piecus gadus un nemaz netaisījās plīst – saglabāja gan formu, gan krāsu.
Bezē rulete – deserts, kas apvieno kraukšķīgu bezē, gaisīgu krēmu un sulīgu ogu noti
Brīvība nemaz neizrādījās salda
Pamazām Dāvis pierada arī pie tā, ka sievasmāte nav gatava pēc bērnu pieprasījuma atvērt savu maku. Un pat gandrīz vairs par to neburkšķēja. Jo arī viņam un sievai ienākumi bija diezgan labi. Pirmā pensijas diena pagāja stingri pēc plāna. Marija beidzot bija izgulējusies un atpūtusies tik ļoti, ka pat pašai neticējās. Tad sekoja nesteidzīgas brokastis gultā ar aromātisku kafiju un kruasānu, ko bija nopirkusi iepriekšējā dienā maiznīcā, pēc tam lēna pastaiga.
Trešajā dienā šāda laika pavadīšana sievieti sāka nedaudz nomākt. No garlaicības viņu nedaudz glāba izšūšana, ko viņa bija saņēmusi dzimšanas dienā. Taču no pārāk ilgstoši tas neizdevās. Tikko kļuvusi par pensionāri, viņa mēģināja iet uz baseinu, bet viņai nepatika vēsais ūdens un vājais fēns, kura dēļ nācās doties mājās ar slapjiem matiem.
Īsāk sakot, pēc mēneša sieviete sāka pārskatīt darba sludinājumus. Viņas vecumā cerēt uz normālu darbu nebija pamata, tāpēc no visām iespējām reālas bija tikai apkopējas un pārdevējas vietas mazajos veikaliņos. Sieviete devās uz pāris darba intervijām. Un viena vieta viņai pat iepatikās: konsultante apavu nodaļā. Darbs nebija grūts: vajadzēja salikt kastītes vietā, uzturēt tīrību zālē un sazināties ar pircējiem.
Un tad pienāca algas diena. Tikai izrādījās, ka tā bija trīs reizes mazāk, nekā Marija, grāmatvede ar 20 gadu stāžu, bija aprēķinājusi sev.
– Nu tu dod! – meita smējās, – trīs gadus sapņoji par pensiju, lai pēc mēneša sāktu garlaikoties.
– Jā, patiesi saka: “Sargieties no savu vēlmju piepildījuma.”
– Labi, domāsim, kā tevi izklaidēt.
Divas ierīces, kas tērēja ceturto daļu manas elektrības — bet es to ilgi pat nepamanīju
Vai piparmētru tēja palīdzēs
Līdz nedēļas beigām viņiem radās ideja.
– Mēs tā padomājām – kā būtu, ja tev nopirktu dārzu?
– Ak! Kam man to?
– Skaties: svaigs gaiss, klusums, zālīte.
– Lūk, tieši tā – tā zālīte visu laiku jāravē. Es no bērnības šo izklaidi atceros.
– Bet nav jāravē. Nopirksim zāles pļāvēju – reizi nedēļā iziesi pa dārzu, nopļausi un savāksi zāli. Skaisti. Ja gribēsi – izveidosim puķu dobi. Iedomājies: pastaigā ar trimmeri, pasēdi pie puķēm, padzer tēju ar piparmētru un ķiršu ievārījumu. Dienas izklaide gatava. Ziemā, protams, tādas jautrības nebūs, bet izdomāsim ko citu.
– Man ir jautājums: un kur es dabūšu piparmētru un ievārījumu?
– Piparmētra jau tur aug. Un ķiršu koks arī ir. To zemi pārdod kolēģis no Dāvja darba. Tur ir namiņš, šķūnis, ūdensvads. Piekrīti. Mēs tev palīdzēsim – māju atjaunosim, ūdensvadu nomainīsim, zemi puķudobei uzraksim.
– Man nevajag nekādu dārzu.
– Mēs pie tevis brīvdienās brauksim. Arī elposim svaigu gaisu. Pēc tam bērni sāks nākt. Un jau uzreiz viņiem būs dārziņš.
– Tu esi stāvoklī? – Marija pat nezināja, priecāties vai bēdāties.
– Vēl nē, bet viss var gadīties. Un dārziņš tad jau būs.
– Vienalga nevajag. Labāk garlaikošos pilsētā, nekā tur dabā.
– Mēs tev palīdzēsim. Sarunājam tā: sestdien visi kopā aizbraucam apskatīt. Ja nepatiks – jautājums slēgts.
– Labi, – piekrita sieviete, 180% pārliecināta, ka lauku mājiņa nav viņas aicinājums.
Sestdien visa ģimene devās apskatīt iespējamo pirkumu. Zeme izskatījās diezgan sakopta: mazs namiņš ar vienu istabu un virtuvi, dažas palikušas dobes, dārzs ar vairākiem kokiem.
– Nu nezinu, – Marija aizdomājās. – It kā glīti, bet man ir zināmas šaubas par manām spējām. Zemnieka darbs ir smags.
– Jūs nesatraucieties, mēs palīdzēsim, – Dāvis noteica.
– Un Valdis arī varēs braukt. Viņam patīk plašumi, lai tad arī bauda skatus. Ar labumu kopējam mērķim.
Jaunajiem savas domas
Marijas vecākais dēls bija jūrnieks un tiešām mīlēja bezgalīgas telpas. Pilsētā viņam vienmēr bija par šauru, tāpēc atvaļinājumā viņš ieradās tikai uz pāris dienām. Viņam nebija ne sievas, ne bērnu, tāpēc ar savu laiku un līdzekļiem viņš rīkojās, kā pats vēlējās.
– Jūs jau arī Valdi iesaistījāt?
– Protams, es taču teicu – šo avantūru mēs izdomājām kopā.
– Bet tas taču, droši vien, ir dārgi?
– Valdis dod pusi, mēs – otru.
– Dodiet vismaz nedēļu padomāt, – lūdza sieviete.
– Ko tur domāt, šeit jāņem, – sarunā iesaistījās znots, – man to lētāk atdod. Toties mums būs sava vasarnīca.
– Un kāds jums labums no tās vasarnīcas?
Jaunie skatījās viens uz otru:
– Nu, pāris reižu mēnesī mēs šeit uzaicinātu draugus. Šašliks, sarunas līdz naktij un dejas līdz rīta gaismai.
– Un pēc tam kaimiņi nāks pie manis sūdzēties?
– Mēs to darīsim klusiņām.
Tajā brīdī pāri žogam parādījās kaimiņienes galva, pēc izskata apmēram Marijas vienaudzene:
– Apskatāties?
– Labdien! Jā, domājam. Kā jums te ir?
– Te nav ko domāt! Ņemiet. Apkārtējie cilvēki labi, priekšsēdētājs – aktīvs. Ja vajadzēs – palīdzēsim, padomu dosim. Mans vīrs ir čakls, varēs palīdzēt ar saimniecību. Es pati ar zemi jau 20 gadus darbojos, tā ka droši vari vērsties ar jebkuru jautājumu. Starp citu, mani sauc Gaida.
Vai Marija piekrita un kādi negaidīti notikumi gaidīja tur pat ap stūri, lasi otrajā lapā. Cilvēki var kādu laiku neizrādīt savu būtību, bet tiklīdz runa ir par finansēm…
Turpinājumu lasi otrajā lapā⇓
